Britu brīvvlaišana atkal pārcelta

Pārsteigums, ak pārsteigums. Britu salās atkal izziņota kārtējā ‘tas jau tikai vēl mazliet’ seriāla nākošā sērija cīņā ar viltus plāndēmiju. Plānotā brīvlaišana atkal atcelta.

Boriss Džonsons par to paziņoja pirms dažām dienām – tikko atgriezās no G7 samita, kurā ar privāto lidmašīnu bija devies karot ar klimatu, tā britiem kārtējā prieka vēsts. Tagad ieplānotā ierobežojumu atcelšana 21. jūnijā ir pārcelta uz 19. jūliju, pie tā vainīgs Delta mutants.

Vai tas ir kāds pārsteigums? Kā kuram. Ja vēl ir tie, kas neko nav sapratuši pēdējo 18 mēnešu laikā, tad varbūt. Visu šo laiku valdību stratēģija ne jau tikai britu salās ir bijusi viena un tā pati – prasības ievērot viņu izdomātos aizliegumus ar solījumu par labu uzvedību mazliet palaist vaļīgāk grožus un atļaut kaut kādas iepriekš atņemtās brīvības.

Piemēram, mazliet paplašināt sociālo burbuli vai atļaut pusdienas iekštelpās, kas viss tāpat risinās zem stingras kontroles. Pusotra gada laikā arī sabiedrība ir sašķēlusies diametrāli pretējās nometnēs – daļa no tās ir uzņēmusies SS brigāžu lomu nosodīt un provocēt to daļu, kura atsakās pakļauties režīma absurdajām prasībām vai vismaz runā par to. Tikmēr režīmu izmantotais burkāna princips paredz turpināt solīt, ja vien tikai jūs uzvedīsieties labi, tad kaut kad nākotnē varēsiet iepirkties arī ‘nesvarīgo preču’ veikalos. Un to visu diktē ne jau loģika un zinātniski, reāli izmērāmi dati vai statistika. To paģēr tā sauktie ‘zinātnes dievi’ – kā dakters Fauči ,kas sevi nesen tā arī nosauca  – zinātne esmu es. Tad arī nav jābrīnās par Kultam līdzīgām izdarībām, uzpurņiem un nemitīgām vadlīniju izmaiņām. Jo arī tas tika skaidri pateikts jau pirms gada. Plāndēmiju nav paredzēts izbeigt. Viņi to nedarīs, to var izdarīt tikai paši cilvēki.

Maskas kļuvušas par ikdienas piederumu un tās kalpo tikai vienam nolūkam – nemitīgam atgādinājumam par kāda mistiska vīrusa eksistenci. Vienlaicīgi labprātīga to nēsāšana ikdienā signalizē par to, ka cilvēks ir ‘labs’ un visu dara ‘pareizi’ Viņi arī nekautrēsies aizrādīt citiem, kuri tās nenēsā pietiekoši  ‘pareizi’ vai nelieto vispār.

Taču atgriežoties pie britiem – arī tur pēdējā pusgada laikā režīma un mediju fokuss bija uz brīnumaino poti, kuru dēvēja par ‘atslēgu uz brīvību’, atgriešanos ‘normālā dzīvē’, kur varēs nevilkt uzpurni un apciemot sev tuvos. To sola neskaitāmas ‘zvaigznes’ un ‘ietekmeļi’, stāstot par to, ka varēsim apskaut savas vecmāmiņas. Tikai garantēt, ka viņa paliks dzīva pēc eksperimentālās injekcijas, gan neviens negrasās.

Bet ar visu to nekas jau nemainās – atkal ir vajadzīgas kārtējās 4 nedēļas, lai ‘samazinātu’ jaunā mutanta līkni. Tieši tāpat tas bija pirms gada – tam sekoja tikai maskas, tikai sociālā izolācija, tikai lokdauni un tikai toksiskas šprices, lai mēs varētu atkal sākt visu no gala.

Ja visā šajā situācijā ir kāds labums, tad tikai tas, ka šoreiz jautājumi sāk rasties arī tiem, kas visu laiku ir dzīvojuši varas propagandas ilūzijās un darījuši visu, ko licis režīms ar cerību, ka tas ļaus viņiem dzīvot kaut kādu labāku dzīvi. Viņi bija tie, kas uzskatīja par sazvērestībām to, ka injekcijas nav ceļš uz brīvību, bet gan uz vēl lielāku cietumu visiem.

Tagad rūgtā realitāte pamazām sāk atvērt acis arī tādiem. Labāk vēlāk, kā nekad, lai gan toksiskās potes savu darbiņu jau dara.

A. Vasiļevskis