Divas pasaules un kur esi Tu?

Lai vai kā mēs skatītos uz notiekošo pasaulē, caur globālistu vai cilvēku prizmu, no vienas vai otras puses, viens ir skaidrs pavisam noteikti – mēs atrodamies dramatisku notikumu epicentrā.

Šo varētu nosaukt par veselas ēras maiņu, restrukturizāciju un vienlaicīgi cīņu par nākotni – kas tajā paliks un kas tajā vispār spēs eksistēt? Ja atceraties 2019.gada Madonnas Eirovīzijas uzstāšanos – kā viesim, tad tajā dziesmā bija redzamas gan gāzmaskas, gan krītošie cilvēki un degošas pilsētas – un tur bija vārdi par to, ka ne visi varēs ienākt nākotnē. Kas tad varēs un kas nevarēs un kādi ir šie scenāriji, par to mēs te spriežam jau divus gadus. Jo tie ir vairāki, ultra globālistu, mēreno globālistu, tehnokrātu/transhumānistu un kas tik ne. Neviens no tiem vēl nav guvis virsroku un tāpēc patreizējā situācija daudziem rada pamatīgu diskomfortu un neizpratni, ļaudis gaida līderus, glābējus un brīžam nesaprot, kā vispār tālāk dzīvot, ja nekas īsti nestrādā, režīmi melo un sabiedrība šķeļas aizvien vairāk.

Nodalās it kā divas pasaules un būtiski ir tas, kur tad katrs sevi tajās pozicionē. Viena ir vecā, brūkošā sistēma, kur solīja ‘atgriezt’ sašpricētos un otra ir tā jaunā, nezināmā, kuras īsti vēl nav, jo atlikušie veselie un brīvie ļaudis tādu sev vēl nav radījuši, ja neskaita to, ka tas mūs spiež meklēt domubiedrus un daudzviet apvienoties kaut kādās kustībās.

Un šīs pasaules kādu laiku eksistēs kopā, tai pašā laika telpā, bet ar krasi atšķirīgu enerģētiku un vibrācijām. Tie, kas grib saglabāt veco un pārveidot to par distopisku elektronisko koncentrācijas nometni un tie, kas vēlas iegūt patiesu brīvību un atgriezties pie visa dabiskā, tīrā un īstā. Tādai ir jābūt mūsu nākotnei, nevis sintētiskai un nedzīvai. Taču nekad nevar izmainīt lietas, cīnoties ar esošo sistēmu – lai kaut ko mainītu, ir jāizveido jauns modelis, kas padara veco par nederīgu – šis ir tas, kas mums ir jāiemācās un jāpielieto savā dzīvē un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Šī nākotne ir jārada pašiem, tāpēc, ka tumšie spēki velta visus resursus tam, lai radītu savējo, bet viņu vara pār mums ir tikai tur, tajā pasaulē, ja mēs esam tajā pašā frekvencē, bailēs , histērijā un paklausībā viņu noteikumiem.

Tad viņi var pārvaldīt un skaldīt un viņu uzdevums ir noturēt mūs tur, pie sevis, savā ellē, lai paverdzinātu un pazemotu. Taču brīva cilvēka apziņu tur nevar noturēt un ar to arī sākas jaunās realitātes veidošana – vērot notiekošo pasaulē un saprotot, kas notiek, bet maksimāli neiesaistīties viņu organizētajās spēlītēs. Nākamais solis ir apzināt tos, kas ir uz tā paša viļņa, jūt un saprot lietas tāpat – dalās ar tām un tas rada kopības un drošības sajūta, ka neviens no tā domājošiem nav viens – vecās draudzības var izjukt un formēties pavisam jaunas alianses un sanākšanas – tādā ziņā šis ir brīnišķīgs laiks, lai tas notiek. Nav obligāti strīdēties ar vecās sistēmas pārstāvjiem un kaut ko tiem pierādīt – tas ir viņu ceļš vai strupceļš, bet savas idejas ir jāprot paust un aizstāvēt vienmēr.

Un pats galvenais – atcerēties radīšanas un iedvesmas jaudu. Nepaļauties tikai uz to, ka pasaulē notiek tas vai kas cits, ko mēs it kā nevaram ietekmēt. Ne jau tikai māksla vai mūzika ir radošums – tas ir ikdienas lietas un realitātes veidošana sev apkārt, mentāla un fiziska sagatavošanās juku laikiem un arī zināmām grūtībām, tos pārvarot. Un šeit jāatceras vizualizācijas grandiozais spēks – nemitīgi iztēloties to, ko mēs gribam, nevis sūkstīties par to, ko negribam, jo tas tikai baro un uztur veco sistēmu pie dzīvības ilgāk, kā tai vajadzētu būt.

Tādā veidā mēs varam kļūt nevis par nākotnes upuriem, bet par tās arhitektiem, kurā vienkārši nav šo zemisko un nelietīgo ļautiņu, kas kalpo pavisam citiem spēkiem un ir noslēguši savus līgumus ar tiem. Viss jau ir un paliek galvā. Radīt tās frekvences, kādas mēs vēlamies, varam tikai paši un ir jāsaprot tas, ka līderu laiki ir beigušies, neviens nenāks un neglābs – tagad stājas spēkā citi likumi un tā ir kolektīvā griba un apziņa, kas aizvieto personifikāciju un kas noteiks to, kas notiek sabiedrību kopumā.

Radošs kolektīvs un pozitīva sadarbība – nevis hierarhija un akla paklausība. Tās ir šīs dažādās pasaules un izvēle, kurā mēs katrs nonākam.

A. Vasiļevskis