Iedabūt cilvēkos substances par katru cenu–globālistu “pašvakcīnu” tehnoloģijas
Ja pasaulē vismaz 1/3 iedzīvotāju kategoriski atsakās injicēties, tad kaut kas ar viņiem ir jādara. Tā domā globālisti un tāpēc notiek intensīva tādu vakcīnu izstrāde, kuru pielietošanā cilvēka griba vairs nav jāprasa.
2019.gada oktobrī Džona Hopkinsa Universtitāte piedalījās pandēmijas scenārija simulācijā ar nosaukumu Event 201. Gada laikā ir kļuvis skaidrs, ka simulācijas un vispār notiekošā galvenais iemesls ir piespiest cilvēkus injicēties ar valdību piedāvātām substancēm, kuru sekas ir potenciāli letālas un veselībai bīstamas.
Arī pašiem plānotājiem tas ir monumentāls uzdevums. ASV līdz pat 45% populācijas stingri atsakās no šīm ārkārtas stāvokļa laikā ieviestām potēm par spīti visiem valdības centieniem uzpirkt cilvēkus ar našķiem vai naudas loterijām, kā arī draudiem izolēt no sabiedrības. Kaut arī kādu daļu no šobrīd vēl nepotētiem izdosies sašpricēt, izmantojot pātagas un burkāna principu, taču vismaz 1/3 pasaules iedzīvotāju to negrasās darīt ne pie kādiem apstākļiem.
Kamēr sociālā inženierija un uzvedības modelētāji cenšas atrast veidus, kā manipulēt ar šiem ļaudīm, Farmas zinātnieku brigades strādā pie kā cita. Tās ir ģenētiski veidotas vakcīnas, kas pašas izplatās sabiedrībā tā, kā to dara slimības, no viena uz otru cilvēku. Šī tēma vēl nav gluži lielo mediju uzmanības lokā un varbūt arī nebūs, bet darbi to izstrādē notiek pietiekoši intensīvi un atrodamas arī dažādas publikācijas.
Teorijā šādas substances var darboties divejādi. Vai nu tās izplatās tikai vienreiz, vai tām ir neierobežota transmisijas spēja. Tiek izmantota rekombinantā vektora tehnoloģija, lai ievietotu ģenētisko materiālu no patogēna uz virālo vektoru. Tas ir ļoti tuvu tam, kā tiek veidotas Astra Zeneka un J&J injekcijas.
Hopkinsa Universitāte jau 2018.gadā veica šādu vakcīnu apskatu attiecīgā ziņojumā, kurā tieši tas pateikts – globālu krīžu gadījumos tādas vakcīnas varētu dramatiski palielināt apstrādāto ļaužu skaitu, jo vienkārši nav vajadzības to darīt ar katru personiski. Tādā gadījumā pietiek ‘savakcinēt’ nelielu skaitu un nav nepieciešamas kaut kādas lielas vakcinācijas kampaņas, kā tas notiek tagad. Protams, tas ir nesalīdzināmi lētāk un pats galvenais, tas atrisina jebkādas pretestības vai informētas izvēles jautājumus, jo tas vienkārši atkrīt.
Tehnoloģija jau ir gatava uz dzīvniekiem. Viens veids ir iesmērēt substance viņiem kažokā un palaist savvaļā. Tad šīs substances tālāk izplatās dabiskās dzīvnieku saskarsmes un kažoku tīrīšanas procesa laikā, kad tie to dara viens otram. Tādā veidā esot iespējams samazināt vīrusus, kas izplatās, piemēram, caur sikspārņiem-vampīriem.
Otrs veids ir ģenētisks – ievietot infekcijas slimības genomu kādā citā vīrusā, kas izplatās starp dzīvniekiem. Tad tas izplatās sugas populācijā un imunizē to, tādā veidā samazinot cilvēku risku saslimt ar to, ko pārnēsā šie dzvīvnieki. Šobrīd jau notiek eksperimenti uz savvaļas trušiem, kur tos cenšas padarīt imūnus pret dažādiem drudžu paveidiem. Tālāk seko prototipi uz cilvēkiem.
Cik tālu tas šobrīd ir, grūti spriest. Ja tas viss būtu tikai par to, kā imunizēt dzīvniekus, lai no tiem neizplatās slimības uz cilvēkiem – bet kāda no tā visa ir jēga, zinot to, ka pasaulē ir neskaitāmas biolaboratorijas, kurās notiek tieši pretēji eksperimenti. Uhaņas sāga ar iespējamo mākslīgo vīrusa izcelsmi ir tikai viens un visticamāk sabiedrībai pamests kauls, kas novērš uzmanību no tā, ka šādas laboratorijas ir pa visu pasauli. Kas tajās tiek izstrādāts un kad varam gaidīt nākamo ‘pandēmiju”?
Diez vai mums būtu jābaidās no tās – daudz pamatotākas bažas rada šīs tā saucamās vakcīnas, kuras globālisti grib iedabūt ikvienā no mums par katru cenu.
A. Vasiļevskis
