Kad sākās karš Ukrainā?

Tiem, kas uzskata, ka karš Ukrainā ir sācies tikai tagad ar Krievijas uzbrukumu, jāatgādina nedaudz vēstures un fakti – tas tur sākās 2014.gada 13.aprīlī, kad viens no varu sagrābušiem ‘eiromaidauņiem’ Turčinovs paziņoja par pretterorisma operācijas sākšanu.

Tas notika pēc tam, kad pirmā no abām republikām jeb Doņeckas Tautas republika paziņoja par par neatkarību 7.aprīlī. Jau šīs operācijas laikā 27.aprīlī par to paziņoja arī otra, Luganskas republika. Taču mēs nedzirdējām nekādu atbalstu šiem cilvēkiem viņu tieksmē pēc brīvības, kā tas vienmēr notiek tad, kad šādas lietas organizē Rietumi – šeit tieši otrādi, par katru cenu tika attaisnots Kijevas uzbrukums un joprojām nekas nav mainījies.

Taču faktiski Kijevas spēki Donbasā atradās jau martā, vēl pirms šīs republikas pasludināja neatkarību. Tā patiešām bija, ka vietējie tur ieņēma valdības ēkas – tas bija protests jau pret Eiromaidauna varu – taču viņi nebija pirmie, kas to darīja, jo tas tā notika vēl janvārī pašā Kijevā. Tieši tas visus 8 gadus ir neatbildētais jautājums – kāpēc tad Kijevā to varēja un to Rietumi sauca par ‘mierīgu protestu’, kaut tur šāva un dedzināja uz visām pusēm, bet tur Austrumos tas pēkšņi skaitās terorisms? Bet tur patiešām risinājās daudz mierīgāki protesti un cerība, ka jaunā vara ieklausīsies arī viņos. Bet tā nekad nenotika. 2014.gada 9.maijā Ukrainas tanki iebrauca Mariopolē, kur tika atzīmēta Uzvaras diena – tās pašas dienas vakarā notika apšaude, kur tika iesaistīts bēdīgi slavenais Azov bataljons.

Kaut arī toreiz ANO it kā aicināja pēc izmeklēšanas, nekas tāds nav noticis. Tā vietā Ukrainā sākās represijas pret tiem, kas izsakās pret Eiromaidaunu – tam piemērs ir kāds Sumy iedzīvotājs, kuru notiesāja par kriminālnoziegumu tāpēc, ka viņš bija atzīmējis like kādam ierakstam par krievu, ukraiņu un baltkrievu draudzību resursā ‘odnoklassniki’ Tas bija tad, bet arī tagad vēl 17.februārī Nacionālās policijas boss Alexandrs Fatusevičs paziņoja, ka aizturēti un sodīti tiks visi ‘krievu pasaules’ entuziasti.

Tā vienkārši, par to, ka viņi nevēlas naidoties ar Krieviju. Tāda ir šodienas Ukraina un to vajadzētu beidzot saprast visiem, kas te vaimanā par nabaga cietušo tās tautu – ne jau pret to kāds vēršas, bet pret šādiem nacistiem. Tad, kad sāks nākt gaismā viņu izdarības, tas pasaulei nebūs mazāks šoks, kā tas, kas notiek ar kovida afēru un cilvēku nošpricēšanu, kāpēc arī to visu tagad cenšas nostumt maliņā.

Visus šos gadus Kijevas režīms ir ignorējis pat starptautisko organizāciju aizrādījumus un nav ļāvis tur uzstāties pat Krievijas māksliniekiem, tur aizliegtas pat visas krievu rakstnieku grāmatas un tas ir absolūts nacisms – ceļš, ko šobrīd iet arī Latvija, darot to pašu un eskalējot naidu starp iedzīvotājiem. Tur ir arī tāda Mirotvorec mājas lapa, kas savākusi tūkstošiem personisko datu, turklāt tie ir pat ES un ASV pilsoņi, pat Horvātijas prezidents  – tie, kas apzīmēti par Ukrainas ienaidniekiem. Un ja augsta profila personas tas neskar, tad vairāki no šī saraksta ir jau miruši, kā žurnāliste Oles Buzina un reģionālās partijas vadītājs Oļegs Kalašņikovs, kurus noslepkavoja ar dažu stundu intervālu 2015.gadā.

Tās ir tikai dažas no daudzām skaļām represijām tur, ko veic tā saucamie ‘varoņi’ – tas arī ir nošaujamo saraksts. Vai tas kovidgudro sarakstiņš te jums neko neatgādina un vai vispār mēs šeit drīz nebūsim tādā pašā situācijā, kā tas bija tur, kad ikviena opozīcija Kijevas režīmam tiek šādi likvidēta un represēta? Diez vai par to visu kaut kas vispār ir zināms tiem, kas šeit tā iestājas par atbalstu režīmam, kas izvērš aktīvu vardarbību pret ikvienu, kas tikai izsakās pozitīvi par kaut ko, kas saistās ar Krieviju. Un tas viss intensīvi sāka notikt tieši pēc tā saucamā Eiromaidauna – taču saknes šādai radikalizācijai ir vēl senākas un tur jau bija ļoti aktīvas dažādas ultra-labējo nacionālistu kustības, kas arī aktīvi piedalījās 2014.gada grautiņos un vēlāk noformējās veseli bataljoni, kas devās slepkavot uz Austrumiem – viņi nemaz neslēpj savu piederību, ideoloģiju un simboliku.

Un tā nav tikai kaut kāda atsevišķu margināļu kustība, kā to cenšas pasniegt mediji, vai vispāŗ par to nerunāt, vaimanājot par KF agresiju pret Ukrainas tautu  – par spīti tam, ka pat Eiropas parlaments 2010.gadā nosodīja Ukraiņu nacionālistu kustību, 2015.gadā Kijevā tika pieņemts īpašs likums, kas šos ‘brīvības cīnītājus’ rehabilitē – padarot gan šo kustību, gan UPA nacionāļus, kas veica Voliņas slaktiņu par tautas varoņiem – šo organizāciju līderi tad arī bija gan Stepans Bandera, gan Romans Šukevičs, viens no Reiha palīgpolicijas un “Nachtigall” bataljona komandieriem. Līdz ar to nacisms šodienas Ukrainā, tas ir valsts politika un tieši pret visu tur notiekošo ir vērsta šī militārā operācija, par spīti mediju histērijai un meliem, ka tur notiek kaut kāda civilo bombardēšana.

Kāpēc Rietumi tik ļoti aizstāv šo režīmu – nu to jūs varat saprast, atceroties paša NATO un ES vēsturi, cik daudz bijušo nacistu tur pēc kara ieņēma vadošos amatus un saprast to, ka nacisms vispār nekad nav uzvarēts, tas vēl ir jāizdara, lai visi varam dzīvot mierīgi.

A.Vasiļevskis