Universālais ienākums piezogas nemanot

Ja vēlaties aplūkot to, kā izskatās Reseta dabība praksē un visas tās sazvērestības teorijas par režīma totālu kontroli, tad tam ir vēl viens lielisks piemērs. Tātad par ko ir runa – jau pašas afēras sākumā tika skaidri pateikts, ka globālistu mērķis ir pārsūknēt kapitālu uz piramīdas augšu un atstāt ierindas cilvēkus bez ienākumiem, apturot mazo uzņēmējdarbību.

Tad seko universālais ienākums. Tā ir visa kapitālisma sistēmas nomaiņa uz pavisam kaut ko citu – ja agrāk uzņēmēji bija tie, kas uztur valsti ar saviem nodokļiem, tad ‘inkluzīvajā’ jeb Davosas kliķes modelī viņi nav vajadzīgi, jo tas nozīmē personisku brīvību- gan finansiālu, gan ideoloģisku.

Tāpēc arī nekur Jūs vairs neredzat satraukumu par to, ka samazinās nodokļu ieņēmumi un tāpēc arī valsts represīvais aparāts šobrīd nodarbojas ar visu darbojošos mazo uzņēmēju faktisku likvidāciju – šeit tā nodokļu nemitīga pacelšana, sodīšana un neskaitāmu prasību uzstādīšana nav tāpēc, lai uzlabotu uzņēmuma darbību vai iekasētu vairāk nodokļus. Tas ir tāpēc, lai pēc iespējas vairāk šo nelielo uzņēmumu bankrotētu. Šāds process bija vērojams jau sen, tikai tagad tam klāt nāk kovidmurgs un vienkāršs aizliegums strādāt daudzām nozarēm.

Ja režīmam un švābistiem vairs nevajag līdzšinējo valsts pamatu – pelnošu uzņēmumu un vidējo slāni, kas līdz šim kapitālismā veidoja pamatu sabiedrības labklājībai, tad ko viņiem vajag?

To var redzēt uz to pašu ASV piemēra. Tur veiktie aprēķini liecina, ka sadrukāto triljonu efekts ir tāds, ka šobrīd jau 34% mājsaimniecību ienākumi nāk no valsts. Respektīvi, tas ir tas pats universālais ienākums, tikai netiešā formā.

 Tas notiek tāpēc, ka režīms izraisa bezdarbu, ievieš aizliegumus un tad uztur šos bezdarbniekus ar stimulu čekiem, pabalstiem un ēdiena taloniem. Štatos šāda sistēma jau tika atstrādāta sen- tur gadu desmitiem eksistē getto, kur ļaudis tā arī dzīvojuši paaudzēm un strādāt ikdienas darbu viņiem nav vajadzīgs.

Bet tagad šī sistēma tiek attiecināta uz visu sabiedrību- tas arī ir Resets un pakāpeniska nācijas uzsēdināšana uz atkarību no režīma žēlastības – tā ir totāla kontrole. Salīdzinājumam – 60tajos šis rādītājs tur bija tikai 7%. Bet tagad atnāca Džo.

Tāda ir šī shēma un procesa vadība cilvēku pakļaušanā un tas jau neattiecas tikai uz ASV, bet visu Rietumu kapitālisma modeli, kurš tiek pārbūvēts par feodālismu – tur taču tieši tāpat dzimtcilvēki bija pilnīgi atkarīgi no vasaļa, bet tas savukārt kalpoja lielajam mestram. Savukārt postpandēmijas ēras inkluzīvais kapitālisms paredz tieši to pašu, tikai tajā šo mestru lomu pilda ‘sociāli atbildīgas korporācijas’ – izsakoties Klausa Švāba vārdiem. Tām pieder pilnīgi viss, bet vienkāršais cilvēks atrodas zem 24/7 novērošanas un īrē visu no Amazon vai tamlīdziga giganta, jo pašam viņam nepieder nekas. Taču viņš ir laimīgs.

 Tad lūk, vienīgā iespēja no tā izvairīties, ir veidot iekšējo apgrozījumu, atbalstīt mazos, pazīstamos un vietējos ražotājus, ielu tirgotājus un tantukus ar viņu āboliem, bet ne ārvalstu kapitāla ķēdes vai globālistu monopolus. Jo ar katru iztērēto eiro tiem mēs tuvinām šo Resetu arī sev un vietējā kliķe ir zvērējusi šeit izdarīt visu, lai tas notiktu.

A. Vasiļevskis