Vēlreiz par uzpurņu psiholoģiju

Uzpurnis kā psiholoģiskas vardarbības instruments – vai tas tiešām ir tik nekaitīgs, kā mūs pieradina domāt? Par šo tēmu publiski joprojām nav īpaši daudz informācijas, kaut arī neverbālā komunikācija ir sen zinātniski pierādīts fakts.

Daudz jau rakstīts par mums uzspiestām maskām jeb uzpurņiem un tās aplūkotas gan kā neefekīvas, gan pat kaitīgas fiziskas veselības ziņā, zinātne to sakarā ir ‘mainījusies’ vairākas reizes un tagad turpat ASV lielākie maskotāji atkal sauc, ka tām vajadzētu būt brīvai izvēlei. Ir tik daudz pētījumu par to, cik tās ir vai nav efektīvas tādā ziņā un protams, ka mēs visi zinām to, ka tas viss ir viens liels farss.

Tomēr joprojām ir visai maz aplūkots cits uzpurņošanās faktors, par to joprojām nav pietiekoši plašas izpratnes un cilvēki domā, ka no visiem uzspiestajiem absurdajiem terora instrumentiem šis ir it kā pats nekaitīgākais. Nu kas tad tur, maska uz 5 minūtēm – tā viņi sākumā teica. Ja tas būtu tā, tad jau patiešām – bet kāpēc mēs redzam tik daudz jauniešus staigājam pa ielu šajos uzpurņos, kad tā nemaz nav režīma prasība?

Bet tā ir liela problēma un tieši uzpurnis, kaut tas izskatās varbūt ne tik kaitīgs, īstenībā psiholoģiski ir daudz kaitīgāks, kā tas izskatās. Mēs taču zinām, bet nez kāpēc esam aizmirsuši to, kas vispār ir cilvēku savstarpējā komunikācija – bet psihologi taču ir desmitiem gadu pētījuši tās lietas un par neverbālo komunikāciju ir sarakstīti veseli zinātniskie traktāti. Ir labi zināms, ka sejas izteiksme, žesti, balss tonis, gaita un ikviena kustība satur milzīgu daudzumu informācijas. Reizēm tas notiek apzināti, bet lielāko tiesu viss šis risinās zemapaziņas līmenī.

Ķermenis un jo īpaši seja nekādi nevar noslēpt mūsu emocijas  – tā ir kā atvērta grāmata un tas ir zinātnisks fakts. Tāpēc ir apbrīnojami, ka šim faktoram vispār ir pievērsta tik maza uzmanība pēdējo 2 gadu garumā. Bet varbūt, ka tas tieši tāpēc arī tā ir, jo nav jau arī noslēpums, ka plāndēmijas plānotāji ir galveno kārt ne jau ārsti, bet uzvedības speciālisti. Viņi jau noteikti zina, kāda nozīme cilvēka dzīvē ir šai neverbālai komunikācijai. Līdz ar to viņi arī zina, cik psiholoģiski graujošas ir šīs maskas īpaši bērniem. Tas viss sāks parādīties tikai pamazām un sekas tam visam būs vēl paaudzēs. Bet tas, kas notiek tagad ir tiešs centiens iejaukties dabiskā sabiedrības komunikācijā nolūkā dehumanizēt cilvēkus – ir tāds apzīmējums kā de-individualizācija un tieši to viņi gribēja panākt.

Psihologi sen zina, ka sejas vaibsti un izteiksme ir katram unikāla un tā stāsta ļoti daudz. Tas atspoguļo arī attieksmi pret ārējo pasauli, ne tikai demonstrē katra īpatnības. Zem uzpurņa tiek noslēpta ļoti liela personības daļa, kas arī bijis visādu rituālu sastāvdaļa laiku laikos. Un tas arī rada drošības un nesodāmības sajūtu caur anonimitāti. Tāpēc daudzi psihopāti joprojām pieturas pie domas, ka maskas vispār būtu jānēsā visiem un vienmēr – bet tā tiešā veidā ir sagatavošana totalitāram režīmam, ja tas jau nav iestājies. Bet tas vienmēr sākas ar katra individualitātes nodzēšanu un unikalitātes noliegšanu – tas mistiskais ‘sabiedrības labums’  kā vārdā notiek atsevišķu cilvēku vai tās pašas sabiedrības daļas diskriminācija vai pat genocīds pret viņiem, ir tieši tas pats kolektīvisms. Daudziem taču nepatika kolhozi – bet tagad paši sevi labprātīgi iedzen Kultā un tādā pašā ideoloģijā.

Maskas faktiski ir viens no galvenajiem baiļu dzīšanas instrumentiem, kas vizuāli rāda to, ka kaut kas nav kārtībā, ir briesmas. Ja ne tās, tad neviens pat nedomātu par kaut kādu pandēmiju. Un šī vispārējā apdraudējuma sajūta ir lieliski kultivēta, tāpēc tagad apdraudēts cilvēks jūtas tad, ja kaut kur maskoto sabiedrībā atļaujas būt bez tās. Līdz ar to faktiski tieši tas ir dziļākais un viltīgākais verdzības sistēmas izveidošanas instruments, kas strādā daudz labāk, kā citas metodes, kaut izskatās pati nevainīgākā.

Tā prasa iejukt barā un sajusties kā viņi, lai izvairītos no nemitīgas konfrontācijas. Un tur arī personiskā brīvība beidzas un totalitārisms ir uzvarējis. Tāpēc arī tad, ja režīms atcels to vai šito, psiholoģiskās traumas ir drausmīgas un sabiedrības apziņa ir totāli izmainīta – drīz var tikt sasniegts stāvoklis, kad režīmam vispār vairs nekas nebūs jādara, ja paši cilvēki metīsies plosīt ikvienu, kas nebūs tāds, kā viņi – padevīgs un paklausīgs ikvienai norādei. Tā ir psiholoģiska operācija un tieši tā uz to jāskatās, lai nenonāktu līdz pilnīgam sabiedrības sabrukumam.

A. Vasiļevskis